Ko es gāzu zupā: sintētisko pulverīti no tomātu zupas paciņas; vienu īstu tomātu; pusi burkāna (vajadzēja vēl mazāk, jo izmērcētas burkāna ripiņas garšo vienkārši pretīgi); vienu mazu skābētu gurķīti; vienu salātlapu; divas piparmētru lapiņas (neprasiet man kāpēc); šķipsniņu diļļu; pusi saujas rīsu (vajadzēja stipri vairāk); nedaudz paprikas; kariju un timiānu. Visam bļodas saturam ļāvu ievilkties 5 vai varbūt vairāk minūtes. Klāt piekodu šķēli rupjmaizes.
Secinājumi: zupa bija pārāk ūdeņaina, garša bija galīgi garām, bet marinēti gurķi pilnīgi lieki – tie noteikti neiederas brokastu galdā. Iespējams, ka manam meistarojumam vajadzēja pievienot vairāk rīsu vai vēl vienkāršāk – ēst katru produktu atsevišķi. Tā noteikti būtu bijis garšīgāk. Pacietības mērs neļāva maltīti notiesāt līdz galam. Gandrīz visi biezumi tika izēsti, bet susla, ar atlikušajām kripatām un neķītri peldošajām garšvielām tās virspusē, tika nolaista podā. Pretīgo garšu mutē daudz maz nodabūju dzerot rūgtu cigoriņu tēju.
Lekcija Nr.2 : Negāzt visu ledusskapja saturu vienā maltītē ar cerību, ka no tā visa, kas gards sanāks. Ēdiena sastāvam ir noteikti jābūt pārdomātam (būtu jāiemet acs tantē guglē, lai uzzinātu, ko viņa mums labu iesaka).
Pusdienām īsti laika nesanāca. Uzgrauzu vakardien pirktos riekstiņus un padzēru melno tēju. Pārnākot mājās uzkodu banānu.
No comments:
Post a Comment